Nāk nakts...

un pie debesīm parādās zvaigznes

nāk nakts... ko lai sāpošai galvai aiznes...

32 stundas līdz bakalaura aizstāvēšanai

Man joprojām kaut kā ir vienalga šis pasākums... Protams, iespējams, tā nevajadzētu teikt, bet tā taču būtībā ir tikai vienkārša formalitāte vismaz šeit, Latvijā. Pats par sevi bakalaura darba uzdevums jau ir tikai parādīt to, ka tu spēj ievērot visus noteikumus tā izstrādē un uzbliezt augšā akadēmisku darbu. Nevienu pa lielam neinteresē tas, ka tu esi apskatījis teoriju, ko pirms tevis jau ir atreferējuši tūkstoši un izdarījis pētījumu, ko pirms tevis tāpat jau neskaitāmi cilvēki ir veikuši... par vienu vai otru tēmu.

Protams, es gribu visu aizstāvēt un nokārtot labi un 100 punkti, ka to es arī izdarīšu, bet facebook bija jūtama dažu kursabiedru vilšanās par to, ka viņu darbs nevienam, principā, nav vajadzīgs. Pareizāk sakot, tas ir vajadzīgs ķeksītim... gan pašam, gan Sašam... Var saprast gan pasniedzējus, kam tas, protams, ir pa lieli daļai vienalga (jo tāpat taču jālasa un jālabo maģistru darbi u.t.t., ko tur īpaši iedziļināties kaut kādā BA... ), gan arī studentus, kam dziļi vienalga ko un kāpēc viņi tur ir uzrakstījuši, bet daļai no bakalaura darba rakstitājiem tomēr mazliet paliks rūgtums par šo visu. Cerams gan, ka mēs dragāsim tik uz priekšu, augstāk un augstāk līdz kāds mums par kaut ko aplaudēs... cerams, ka ne par stulbumu, kas mūsdienās ir tik ierasti.

Bet ceturtdien tad mēs svinēsim. Un 30tajā svinēsim vēl vairāk!!!

Iedvesma... a bit of love poetry... romantic style

Mēģināju atdarināt Baironu nejauši... Ir jau tā, ka man patīk romantiķi, sevišķi jau Bairons... arī Šellijs... Kītss gan ne pārāk. Bet nu katrā ziņā nekas daudz jau nav, bet radās šāds teksts... domājot par kādu loti foršu cilvēku... un jauku... un bezgala brīnišķīgu cilvēku.

Thy smile could melt the deepest snow

And make it blindly, eagerly

In thousand streams to run for sea

Wide, loving, blue, and heavenly

Thy face, the beauty of thy frame

The frame of loving innocence

Would make me live like morning sun

Awaken red and burning bright

As blood that’s boiling in my veins

And heart that’s racing restlessly

Thy eyes, sweet bitter mystery

As all that’s holy on my Earth

They could as well just hold me down

And make me never speak again

For there’s no worldy name for thee

Dinamo Rīga - Dinamo Maskava 4:2!!!!

... un mēs otro gadu pēc kārtas dodamies uz KHL Rietumu konferences pusfinālu. Pretī Lokomotīve vai Atlants. Grūti pat teikt kas būtu labāk- it kā jau Atlants, bet viņi šogad kapā ar sviedriem vaigā... bet Lokomotiv pret Minsku sērijā pagaidām pēc pižoniem izskatās.

Katrā ziņā Dārziņam sērijas winning goal. Džekam šī ir tik laba sezona. Vēl vismaz 4 spēles mums ir garantētas šogad, bet nu noteikti būs vairāk- vismaz vienu uzvaru mēs arī 2. kārtā paņemsim, domāju, ka pat divas....

In other news, šodien piedalījos AIESEC Rīga fokusgrupas vadīšanā un man ļoti patika visa atmosfēra un potenciālo jaunbiedru entuziasms- motivē mani arī sisties cauri šim trakajam aizņemtības laikam...

Nu na&%# man tādu horoskopu?

Ja sākumā cerēji, ka viss padosies ātri un ritēs uz priekšu bez sarežģījumiem, tad tagad iespējams nonāksi pie atklāsmes, ka viss nemaz tik rožaini neizskatās. Domā labas domas. Tām ir milzīgs spēks

Draugiem.lv horoskops šodien man negrib būt labvēlīgs. Paklausīšu gan labāk tā padomam un domāšu labas domas- varbūt tad sanāks sareizot matraci...

Dinamo zaudē, sals joprojām negrib atkāpties

Šodien rītā atkal nosaldēju degunu... kas bērnībā sasaldēts, tam laikam būs par sevi jāatgādina līdz vecumdienām. Un tā gribas siltāku laiku, lai var nomest biezo jaku...

Dinamo zaudēja otro play-off spēli un sērijā 1-1. Tagad divas spēles uz Arēna Rīga ledus. Jauki! Jācer, ka abas vinnēsim, jo nav ne mazāko ilūziju, ka atgriežoties Maskavā spēlēt būs vieglāk kā šobrīd.

Citādi nav daudz jaunumu- šis tas manas nākotnes sakarā ir nokārtojies, šis tas vēl gaida savu kārtu, bet viss pagaidām izskatās labi. Varbūt pat pārāk labi. Pat pašam neticās. Jo man jau daudz nekad nav vajadzējis un, cerams, arī nevajadzēs- tikai sirdsmieru. Esmu izgājis cauri periodam, kas bija diezgan drūms un murgains un ceru, ka tam cauri manam prātam vairs nenāksies iet. Lai gan kas zin... dzīvei patīk izspēlēt jokus- tāpat kā ar mani, tā arī ar citiem.

Vienīgi žēl, ka rīt ir franču valoda, kuru es gan saprast saprotu, bet vārdi veidojot sakarīgus teikumus kaut kā nenāk pāri lūpām. Bet gan jau tas pāries un sākšu kaut ar kļūdām, bet beidzot 4. gadā arī prasīt ''chemin dans la bibliotheque''... Vēl tik uz Franciju jānobrauc.

A gan jau būs labi!

Kādu laiku nav rakstīc...

Bet šobrīd manā dzīvē briest kapitāli milzīgas pārmaiņas un, lai gan es (kā vienmēr) neesmu tām gatavs, neteikšu arī, ka būtu kā īpaši nobijies. Viss, kas notiek, notiek uz labu- es joprojām tā uzskatu un, lai gan daudz kas manā dzīvē diez vai ir noticis uz labu, bet nu tomēr katrā lietā var saskatīt vismaz kaut mazu kripatiņu tā, kas tevi veidoja par labāku cilvēku (vismaz... ja mēs nerunājam par citām lietām). To es arī novēlētu citiem, kas, tāpat kā es, cīnās vairāk paši ar sevi kā ārējiem apstākļiem un kam konstanti jāatskatās atpakaļ, saprotot, ka ''varēju izdarīt to, varēju izdarīt šo''. Varēju, bet neizdarīju- ko tur! Noiets etaps... Pašlaik es savā dzīvē nevēlētos mainīt neko, izņemot dzimšanas gadu- no 1988. uz 1990. Ne jau tāpēc, ka man gribētos būt dzimušam 90tajos... man gribētos būt vienkārši par 2 gadiem jaunākam. Jo šajā vecumā, es domāju, vēl ir nozīme tam vai tev būs 23 vai "tikai 21"(ārprāts, kādreiz man 21 likās tik liels skaitlis :D)...

Negribās jau gari izplūst, bet viena daļa manas dzīves pēc pāris mēnešiem noslēgsies un kaut arī pa lielam nekas jau nemainīsies, tomēr tas arī ir kaut kāds, bet atskaites punkts. Un gribētos atskaitīties godam vismaz par pēdējo gadu... ja ne par pirmajiem 3, kas pavadīti universitātes solā. Lai būtu par ko atskaitīties es arī sveicu šīs pārmaiņas- lai kas notiek, bet gan jau es no tām tāpat tikai un vienīgi iegūšu.

Almost forgot...

My parents had an effin' terrible New Year's eve deep in the countryside without electricity....

New Year 2011

Bet ne jau par Jaungada svinībām ir stāsts. Stāsts ir par Jaungada apņemšanos, un šīs apņemšanās, kā zināms, ir tikpat neatņemama Jaunā Gada sagaidīšanai specifiska lieta, ka bez tām nu nekā nevar.

Zinot savu švako pieredzi ar šāda veida solījumiem pašam sev šogad nolēmu sākt tās pildīt tikai no 2. janvāra. I vieglāk, i neparastāk i, iespējams, beidzot kāda no tām arī piepildīsies man pie tās aktīvi strādājot.

Tā, ka līdz manam otrajam Jaunajam Gadam atlikušas kādas 45 minūtes un vēlējums gan jums gan pašam sev, lai viss piepildās! Jā, lai VISS piepildās! Lai gan tas notiek tik reti un pārsvarā filmās vai grāmatās.....