Jāsaka, ka to laika plūdumu nemaz nevar sajust. Šķiet, ka tas birst cauri pirkstiem kā smiltis pulkstenī. Un tomēr pēdējā laikā izjūtu tādu kā mieru, sajūtu, ka viss ir un būs daudz maz kārtībā.
Šodiena nāca ar to, ka tagad laika, kura man drīz sāks (vai jau šobrīd) pietrūkt kļūs vēl mazāk, bet nez kāpēc mani tas pat īsti nesatrauc. Pēdējais gads skolā- gan jau izkulšos tam cauri, potenciālais darbs- kā būs tā būs, bet to, ko daros AIESEC tiešām arī gribētos izdarīt godam.
Pagājušajā nedēļas nogalē bija NatCo Viļņā, kas man pamatīgi atgādināja par lietām, kuras es nekad aizmirsis nebiju, bet kas no mana prioritāšu saraksta bija aizvirzījušās krietni tālu projām. Un labi ka tā, jo tagad vismaz es jūtu kaut kādu virzību uz priekšu, nevis gadu no gada atkārtojamies vienas un tās pašas lietas...
Lai nāk, kas nākdams, bet man ir par šo visu laba sajūta. Un cerams, ka tāda tā arī saglabāsies.
