"Jaunova Svāto'', viena no senākajām komponētajām dziesmām latgaliešu valodā, himna Vissvētākās Jaunavas Marijas godam
Šodien kārtējo reizi pēdējo mēnešu laikā pieķēru sevi pie domas, ka lai gan par visām varītēm cenšos iekārtot savu dzīvi, tā teikt, pēc iespējas tālākā virzienā uz rietumiem no Latgales, dzimtā puse tomēr sāk vilināt atpakaļ. Pirms 5 gadiem, kad es atstāju ''dzimtū sātu'', lai dotos grāda medībās uz Rīgu, man šķita, ka Latgalē nekad neatgriezīšos, jo šis novads likās tik traki sačakarēts, ka pat pieci Gustavo uztaisot motivējošus klipus ar fizikas profesoriem un aicinājumu visiem būt par piemēru nespētu mani atgriezt Māras zemes rokās.
Tagad... ir pagājuši mani minētie 5 gadi, bet es jau esmu sācis domāt. Sprūdža kungs sola iepludināt Latgalē simtus miljonu latu, Rēzeknē enerģiski būvējas mērs Bartaševičs, izmantojot Eiropas naudu, jā, darba tā īsti nav vēljoprojām, bet... no attāluma raugoties tomēr šķiet, ka pašā to cilvēku attieksmē, kas joprojām dzīvo Latgalē, jo sevišķi Rēzeknē, kaut kas sāk mainīties. Nupat tika atklāts jaunais Rēzeknes Radošo pakalpojumu centrs, drīz tiks atklāta Austrumlatvijas koncertzāle, gājēju iela, pamazām, bet ienāk jauni uzņēmumi, kāds vismaz cenšas attīstīt uzņēmējdarbību, tiek uzstādīti pieminekļi ievērojamām kultūras personībām, augstskola plāno būvēt modernu kompleksu un iepirkt jaunākās tehnoloģijas...
Un te nu es sāku domāt arī par cilvēkiem, kas aizbraukuši uz Īriju, jo daļēji jau mana situācija ir līdzīga. Kas viņus var mudināt atgriezties, teiksim, Rīgā tāpat kā mani atgriezties Rēzeknē? Un vai tiešām primāri tai jābūt naudai, jo būsim reāli- tajā ziņā mums ar tuvējām rietumu ārzemēm vēl gadus 20 nesacensties.
Vienīgais kā mēs kaut ko varam darīt, ja vēlamies redzēt šos cilvēkus atpakaļ, ir mainīties pašiem. Katru dienu iet laukā no mājas vai dzīvokļa, lai paveiktu kaut ko vairāk, domātu par ko vairāk, aicinātu līdzcilvēkus vienoties kam vairāk. Neesmu no tiem, kas būtu baigais pozitīvisma zaķītis, bet nu būsim godīgi- kaut kādam optimismam mums tomēr arī ir jābūt, jo citādi nekas arī nenotiks. Mums jāgrib kaut ko mainīt, kaut mazliet, bet jāgrib un jāprot vismaz skaļi demonstrēt pasaulei, kas mēs gribam ko vairāk. Ka mēs gribam labāku valdīšanu, ka mēs gribam labāku sabiedrību un labāku nākotni. Es nekad neesmu vainojis valdību vai zviedru bankas vai kādu citu savās problēmās- ir daži pretīgi cilvēki, bet tādēļ nav uzreiz jāpārstāj uzticēties tiem visiem. Un pārmaiņas jau nenotiks tāpat vien, tāpēc, ka atnāks kāds jauns čalītis ar blondiem matiem un visu sakārtos - kā viena konkrēta partija teica- tas ''Jaunais laiks'', kas bailēs trīc pats prom neies, ja ļaudis to uz kapiem nenesīs.
