Dinamo, Dinamo, Dinamo Rīga..

4 uzvaras pēc kārtas... Man, badass...

Laikam kādreiz būs šosezon uz kādu spēli jāaizstaigā. Izskatās, ka līdzjutēji jau sāk pierast pie uzvarām- Arēna Rīga nepildās sevišķi labi

Par enerģētiķiem...

Par enerģijas dzērienu kaitīgumu, šķiet, šobrīd vairs neviens nerauc pieri un nebrīnās. Tas ir fakts. Protams, tas, ka kaut kas ir kaitīgs, nenozīmē to, ka cilvēks to nekad mūžā nelietos. Mēs tāpat dzeram Coca cola, smēķējam visu ko un, galu galā, kožam uz nebēdu. Tas ir slikti, bet hei... slikti ir arī strīdēties ar draugiem, pateikt kādam , lai viņš vācas lapās, lamāties u.t.t. Arī stress un nikna bļaušana ietekmē veselību. Mēs esam cilvēki, tāpēc tikai dabiski, ka darām visādas neveselīgas lietas pa labi un kresi...

Tad kāpēc es par šo visu rakstu? Tāpēc, ka atkal pieķeru sevi pie domas- kāpēc man vajadzīgs tas energy drinks? Ne gluži. Sen nebiju tādu zvēru lietojis, bet likās, ka šodien vajadzēs. Vakar bija sūdīga diena un šodien vēl tas sūdīgums nebija izgājis. Un ko lai dara? Jā, tas ir neveselīgi, bet... kaut kā manī aug arvien spēcīgāka sajūta, ka tas veselīgums 'n stuff ir pamatīgi pārvērtēts. Tāpat kā cilvēks savā dzīvē (ja vēlas ko sasniegt) nevar iztikt bez stresa, viņš nevar iztikt arī bez neveselīgiem hobijiem, jo konkrētajā laikā vēlas ko izdarīt, nodibināt kādus kontaktus vai vienkārši atpūsties. Protams, to visu var izdarīt arī bez kaitīgām lietām, bet tas būs daudz grūtāk... un arī nepatīkamāk. Kāda jēga no veselīga dzīvesveida, ja tu tā nejūties... ja tu nejūties apmierināts ar savu dzivi no kaut kā atsakoties?

Britcoms and Why They are..

... so damn brilliant.

Britu komēdijām, angļu valodā vienkārši sauktām par ''britcoms'' ir savs neapšaubāms šarms. Šķiet, ka, lai kuru no tām tu skatītos, tev pretī strāvo kas svaigs un oriģināls pretēji lielākajai daļai no tās bezvedīgās masas, ko skatītāju straumēm virsū gāž ASV lielās TV stacijas. Peep Show (attēlā), Spaced,The Inbetweeners, Black Books, The Thick of It, Skins, The Office, IT Crowd u.t.t. Lielākā daļa no tā visa nekādus komentārus pat neprasa- augsti novērtētas kritiķu un skatītāju (IMDB) acīs, tās paliek atmiņā vēl ilgi pēc noskatīšanās ne jau tik daudz humora, bet sociālo komentāru un ticamu, saprotamu galveno varoņu dēļ.

Kā jau to nosaukums ''britcoms'' parāda, tās īsti pat nav komēdijas, bet gan svaiga britu būtības un dvēseles stāvokļa malks komēdijas izskatā. Var gadīties, ka neilgās (6-10 sērijas) sezonas laikā komēdija pāraug par nopietnu drāmu, var gadīties tā, ka transformācija notiek pat vienas pašas sērijas ietvaros. Labākās šī žanra pārstāves dažreiz ir absurdas, mazliet dīvainas un šokējošas, bet nekad garlaicīgas vai ar tieksmi atkārtot visu to, kas žanrā jau 60 un vairāk televīzijas gadu laikā jau redzēts.

Jautājums- kāpēc tas tā ir? Var minēt to, ka, atšķirībā no ASV, britu valdības sponsorētā BBC neprasa no to veidotājiem reitingus, bet gan kvalitāti. To mēs varam novērot arī ASV, kur, atšķirībā no maksas kanāla HBO, kur sūdus sastapt vienkārši nav iespējams, tikai retais lielo TV kompāniju seriāls izceļas ar īpašu kvalitāti. Doma par reitingiem un cerība, ka tavs veidotais šovs netiks atcelts pēc pāris sērijām, protams, liek veidot kaut ko, kas jau pēc dabas neuzņemas nekādus riskus, ir politkorekts, nesatur lamuvārdus, ir vienkāršs un ierasts. Problēma, protams, jau nav tajā, vai tavi varoņi seriālā lieto lielos F vai C vārdus, vai aizvieto tos ar kādiem mazāk ausis svilinošiem terminiem, bet ir skaidrs, ka grūti sasniegt izcilību atkārtojot desmit reizes lietotās vecās un uzticamās formulas, grūti caur tam parādīt ko jaunu, oriģinālu...

Lielbritānijā šos seriālus parasti raksta viens vai divi scenāristi- īsās sezonas un mazais sēriju skaits neprasa no tiem pārāk lielu piepūli un t.s. ''scenāaristu komandas'''veidošanu, kā tas notiek ASV, kur seriāliem sezonā ir 20 sērijas un konkrētā seriāla autors nemaz fiziski nevar tās visas uzrakstīt. Līdz ar to, ienākot jaunām sejām, arī kvalitāte vai seriāla stils no sērijas uz sēriju var atšķirties. Un tas, protams, TV skatīšanās priekam un kvalitatīvai izklaidei ļoti būtiski traucē.

Lai nu kā, Lielbritānija un komēdija vienmēr ir gājušas roku rokā, vai tas bijis Benija Hila tualetes un seksuālo divdomību humors, Rovana Atkinsona "Melnā Čūska" vai "Misters Bīns", "Dad's Army", "Fawlty Towers" vai "Smalkais Stils". Un prieks, ka arī jaunajā gadu tūkstotī ar britu komēdiju nav notikušas krasas pārmaiņas uz slikto pusi, un tā joprojām priecē skatītāju kā iepriekš.